A Cuns tieši bija ķīniešu zemnieks, kas dzimis, lai dienu no dienas strādātu laukos kā dzīvnieks, bet ar likteņa gādību aizbēgtu no šiem laukiem kā pasaku princis. A Cuns neatcerējās savu tēvu, mazu fermeri, kas dzīvoja netālu no Kantonas, neatcerējās arī māti, kas nomira, kad viņam bija seši gadi. Toties viņš atcerējās savu cienījamo tēvoci A Kou, kam bija vergojis no sešu gadu vecuma līdz divdesmit četru gadu vecumam. Tad viņš arī aizbēga, noslēdzis līgumu, lai trīs gadus strādātu par kūliju Havaju salu cukurniedru plantācijās par piecdesmit centiem dienā.
A Cuns bija vērīgs. Viņš pamanīja tādus sīkumus, kādus nesaskatīja neviens no tūkstoš cilvēkiem. Trīs gadus viņš strādāja laukos un, kad termiņš gāja uz beigām, zināja par cukurniedru audzēšanu vairāk nekā uzraugi un pat virsuzraugs, kas būtu pārsteigts, cik daudz mazais, izmērējušais kūlijs zina par cukura pārstrādi fabrikā. A Cuns iepazinās ne tikai ar cukura apstrādi. Viņš centās arī izdibināt, kā cilvēki kļūst par cukura fabriku un plantāciju īpašniekiem. Pie viena secinājuma viņš nonāca agri, proti, cilvēki nekļūst bagāti, strādājot paši savām rokām. To viņš zināja, jo pats bija nostrādājis kādus divdesmit gadus. Cilvēki, kas iedzīvojās bagātībā, rauša šo bagātību ar citu rokām. Bagātākais bija tas, kura labā sviedrus lēja visvairāk viņa tautasbrāļu.