Cun A Cuna ārienē nebija nekā uzkrītoša. Kā lielākā tiesa ķīniešu, viņš bija pamaza auguma, šauriem pleciem un kalsns. Jebkurš tūrists, nejauši uzmetis viņam ska­tienu Honolulu ielās, nospriestu, ka tas ir labsirdīgs mazs ķīnietis, plaukstošas veļas mazgātavas vai drēbnieka darb­nīcas īpašnieks. Kas attiecas uz labsirdību un plaukšanu, tad vērtējums būtu pareizs, kaut gan pārāk zems, tāpēc ka A Cuna labsirdība līdzinājās viņa bagātībai, bet ne­viens nezināja ne desmito daļu viņa bagātības. Visi zi­nāja, ka viņš ir traki bagats, bet šajā gadījumā «traki» bija tikai nezināmā simbols.

A Cunam bija skadras, melnas, spožas ačeles, tik ma­zas, ka izskatījās pēc izurbtiem caurumiņiem. Bet tās stāvēja tālu viena no otras un slēpās zem pieres, kas nepārprotami bija domātāja piere. A Cunam bija risinā­mas savas problēmas, un ar tām viņš bija nodarbojies visu mūžu. Nevar teikt, ka problēmas sagādātu viņam raizes, īstenībā viņš bija filozofs, un, būdams tiklab kūlijs, kā mul­timiljonārs un daudzu cilvēku likteņa lēmējs, viņš tomēr saglabāja dvēseles līdzsvaru. Viņš vienmēr bija garīgi ļoti nosvērts, un šo nosvērtību netraucēja nedz veiksmes, nedz neveiksmes. Viņš pieņēma visu — ir uzrauga sitie­nus cukurniedru plantācijā, ir cukura cenu krišanos, kad šīs plantācijas piederēja viņam pašam. Tā, stāvēdams uz savas apmierinātības nesatricināmās klints, viņš risināja problēmas, ar kurām reti kāds saduras, vismazāk jau nu gan ķīniešu zemnieks.