Šī problēma netraucēja A Cuna mieru. Viņš filozofiski sprieda, ka atrisinās problēmu, līdzko tā būs nobriedusi. Pa to laiku A Cuns iedvesa bērniem pārliecību, ka viņš ir un paliek A Cuna dinastijas absolūts diktators, lai cik iecietīgs būtu. Ģimene kādu nedēļu izturēja, tad atgriezās bungalo kopa ar A Cunu un daudzajiem kalpiem. Un kopš tā laika neviens neiebilda, kad A Cuns ieradās savā grez­najā viesistabā zilā zida tērpā, mīkstās čībās un melnā zīda banītē ar sarkanu podziņu virsū vai arī kūpināja savu slaido pīpi ar sudraba galviņu plašajā verandā vai smēķēšanas istabā, kur virsnieki un civilpersonas smēķēja papirosus un cigārus.

A Cuns ieņēma īpašu stāvokli Honolulu. Kaut gan viņš nerādījās sabiedrībā, tomēr visur viņu gaidīja. Viņš ap­meklēja tikai ķīniešu tirgotājus, turpretī uzņēma daudzus un savā mājā vienmēr jutās kā saimnieks un sēdēja galda •galā. Viņš, ķīniešu zemnieks, bija pārāks par visu šo salu pašiem kulturālākajiem un izsmalcinātākajiem ļau­dīm. Šajās salās neviens nebija tik lepns, lai uzskatītu par pazemojošu pārkāpt viņa mājas slieksni un baudīt viņa viesmīlību. Pirmkārt, tāpēc, ka A Cuna namā viss atbilda nevainojamas gaumes prasībām. Otrkārt, pats A Cuns bija ietekmīga persona. Un, visbeidzot, A Cuns bija tikumības paraugs un godīgs komersants.