A Cuns neiebilda. Sā vārda pareizrakstība nepagalam netraucēja viņa labsajūtu un filozofisko mieru. Turklāt viņš nebija lepns. Bet, kad bērni pacēlās iestīvinātu kreklu, cietu ap­kaklīšu un svārku augstumos, A Cuna labsajūta un miers bija traucēti. Viņš negribēja par to ne dzirdēt. Viņam labāk patika brīvie ķīniešu tērpi, un bērniem nedz ar glaimiem, nedz ar draudiem neizdevās grozīt viņa prātu.

Bērni izmēģināja abas metodes, taču otrā izrādījās sevišķi neveiksmīga. Ne velti viņi bija dzīvojuši Amerikā. Tur viņi bija uzzinājuši, kāds spēks ir organizēto strādnieku boikotam, un tagad ar A Cunas māmiņas svētību un at­balstu boikotēja savu tēvu A Cunu viņa paša mājā. Bet A Cuns, kas maz ko sajēdza no Rietumu kultūras, bija ļoti kompetents Rietumu strādnieku kustības jautājumos. Pats būdams bagāts darba devējs, viņš zināja, kā cīnīties pret strādnieku taktiku. Viņš nekavējoties pasludināja sa­viem dumpīgajiem pēcnācējiem un maldu piemeklētajai laulātajai draudzenei lokautu. A Cuns atlaida daudzos kalpus, aizslēdza zirgu staļļus un mājas un pārcēlās uz dzīvi Havaju salu Karaliskajā viesnīcā, kuras galvenais akcionārs viņš bija. No sliedēm izsistā ģimene viesojās pie draugiem, bet A Cuns pa to laiku vienā mierā kārtoja savus daudzos darījumus, kūpināja garo pīpi ar mazo sud­raba galviņu un prātoja par saviem apbrīnas vērtajiem pēcnācējiem.