Lai gan veikala darījumos salinieki bija godīgāki par kontinenta iedzīvotājiem, A Cuns aizēnoja visus Honolulu komersantus, būdams nelokāmi taisnprātīgs pat sīkumos. Mēdza teikt, ka A Cuna vārds ir viņa paraksta vērts. Viņš vienmēr jutās saistīts arī bez paraksta un nekad nelauza vārdu. Divdesmit gadus pēc Hočkisa — Hočkisa un Mor- tersona firmas vadītāja nāves vecos papīros atrada ierakstu par trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu aizdevumu A Cunam. To viņš bija saņēmis, būdams Kamehamehas II slepenpadomnieks. Tā laika trakajā steigā, dzenoties pēc naudas, A Cunam šis darījums bija izgājis no prāta. Nebija nekāda paraksta, neviens viņam neko arī neprasīja, un tomēr A Cuns pilnīgi norēķinājās ar Hočkisa firmu, samaksādams sarežģītos procentus, kas bija krietni lielāki par pamatkapitālu. Tāpat bija, kad viņš mutiski galvoja par nelaimīgā Kakiku kanāla būvi, lai gan pat vislielākie pesimisti uzskatīja, ka nav vajadzīgi nekādi galvojumi. «Džentlmeņi, aci nepamirkšķinādams, viņš parakstīja čeku par divsimt tūkstošiem,» paziņoja izjukušā pasākuma sekretārs, kas bez jebkādām izredzēm bija sūtīts uzzināt A Cuna nodomus. Var minēt daudz līdzīgu piemēru, kas liecina par viņa vārda stingrību, turklāt: diez vai salās atrastos kāds godājams cilvēks, kam A Cuns nebūtu sniedzis finansiālu palīdzību.
Lūk, kāpēc visa Honolulu uzmanīgi vēroja, kā viņa apbrīnojamās ģimenes attiecības pārvēršas par sarežģītu problēmu, un slepeni juta līdzi viņam, jo neviens nespēja iedomāties, kā viņš tiks ar to galā.