A Cuna meitu skaistumā bija kaut kas jauns, līdz šim neredzēts. Viņas bija brīnum līdzīgas cita citai, un tomēr katras skaistums bija krasi atšķirīgs. Meitenes nebija iespējams sajaukt citu ar citu. Un tomēr zilacainā un gaišmatainā Moda ikvienam atgādināja Henrietu, olīv- krāsas bruneti ar lielām, tumšām, gaidošām acīm un zil- ganmelniem matiem. Līdzība, kas samierināja visas atšķirības, bija A Cuna ieguldījums. Viņš bija devis pamatu, uz kura savu zīmogu bija atstājušas visas rases. Viņš bija devis ķīniešu skeletu, kura smalkie kauli bija apaudzēti ar vārajiem un maigajiem sakšu, latīņu un polinēziešu miesas audiem.
Misis A Cunai bija pašai savi uzskati, ar kuriem A Cuns rēķinājās tik ilgi, kamēr tie nebija nonākuši pretrunā ar viņa filozofisko mieru. Viņa bija radusi dzīvot kā eiro- piete. Ļoti labi. A Cuns uzdāvināja sievai prāvu savrupmāju. Vēlāk, kad dēli un meitas bija paaugušies un varēja dot tēvam padomu, viņš uzbūvēja plašu bungalo, tikpat vienkāršu, cik lielisku. Bez tam ar laiku Tantala kalnā pacēlās māja, kur ģimene varēja paglābties, kad no dienvidiem pūta slikts vējš. Vaikiki piekrastē viņš uzbūvēja villu, turklāt uz tik veiksmīgi izraudzīta zemes gabala, ka vēlāk, kad Savienoto Valstu valdība nolēma te uzcelt cietoksni, A Cuns saņēma milzīgu atkāpšanās naudu. Visās mājās bija biljards, smēķēšanas un viesu istabas, tāpēc ka A Cuna apbrīnojamajiem pēcnācējiem patika dzīvot plaši. Iekārta bija ekstravaganti vienkārša. Karaliskās summas netika tērētas, lai izrādītu savu turību, bet tāpēc, ka A Cuna bērniem piemita izsmalcināta gaume.