Tādējādi viņa bērni no misis A Cunas bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēzieši, par vienu sešpadsmito daļu — itālieši, par vienu sešpadsmito daļu — portugāļi, par pusi — ķīnieši un par vienpadsmit trīsdesmit otrajām daļām angļi un amerikāņi. Varēja gadīties, ka A Cuns būtu atturējies no laulībām, ja būtu paredzējis, cik apbrīnojama ģimene radīsies no šīs savienības. Tā bija apbrīnojama daudzējādā ziņā. Vispirms jau sava kupluma dēļ. Tajā bija piecpadsmit dēli un meitas, lielākoties meitas. Vispirms bija nākuši pasaulē dēli, trīs dēli, pēc tam negrozāmā secībā ducis meitu. Asiņu sajaukums bija lielisks. Tas izrādījās ne tikai auglīgs: A Cuna pēcnācēji visi kā viens bija veseli un bez jebkādas vainas. Taču visapbrīnojamākais bija šīs ģimenes locekļu skaistums. Visas meitenes bija ēteriski liegi daiļas. Māmiņas A Cunas pilnmiesīgās līnijas it kā bija izlīdzinājušas kalsnā tētiņa A Cuna stūrainību, tā ka meitas bija šmaugas un lokanas, bet ne šķeistīgas, apaļīgas, bet ne tuklas. Katrā sejas vaibstā kaut kas neskaidri atgādināja Āziju, bet visās sejās varēja samanīt Vecās un Jaunās Anglijas un Dienvideiropas iezīmes. Neviens vērotājs, ja viņam iepriekš nepateiktu, pat neiedomātos, ka bērnu dzīslās plūst ķīniešu biezo asiņu straume, turpretī ikviens vērotājs, uzzinājis to, uzreiz saskatītu ķīniskas iezīmes.