Viņš par smiekla naudu nopirka zivju dīķi, kas vēlāk deva viņam piecsimt procentus peļņas un tādējādi pavēra ceļu Honolulu zivju tirgus monopolizācijai. Viņš neteica pub­licēšanai domātas runas, viņš nenodarbojas ar politiku un nepiedalījās revolūcijās, bet notikumu pravietošanā bija tālredzīgāks par ļaudīm, kas šos notikumus gatavoja. Gara acīm viņš skatīja Honolulu kā modernu, ar elektrību apgaismotu pilsētu, lai gan tolaik tā bija izsvaidīta, ne­kārtīga un smiltīm pienesta apdzīvota vieta uz neaug­līga augstas koraļļu klints rifa. A Cuns sāka iepirkt zemi. Viņš pirka to no tirgotājiem, kam bija vajadzīga skaidra nauda, no trūcīgiem iezemiešiem, no vieglprātīgiem tir­gotāju dēliņiem, no atraitnēm, bāreņiem un spitālīgajiem, kas devās uz Molokai. Un iznāca tā, ka pēc vairākiem gadiem viņa nopirktie zemes gabali bija vajadzīgi nolik­tavām, kantoriem vai viesnīcām. Viņš tos iznomāja, pār­deva, pirka un no jauna pārdeva.

Gadījās' arī citi darījumi. Viņš uzticēja savu naudu dezertējušajam kapteinim Parkinsonam, uz kuru neviens nepaļāvās. Un Parkinsons devās noslēpumainā ceļojumā ar mazo «Veģu». A Cuns rūpējās par Parkinsonu līdz viņa nāvei, bet pēc daudziem gadiem Honolulu pārsteidza vēsts, ka gvario salas — Dreika un Ekorna — pārdotas Britu fosfāta trestam par trīsceturtdaļmiljonu. Kad pienāca ka­raļa Kalakaua valdīšanas ziedu laiki, A Cuns samaksāja trīssimt tūkstošus dolāru par tiesībām tirgoties ar opiju. Lai gan šis monopols izmaksāja trešdaļu miljona, tas to­mēr bija izdevīgs ieguldījums, jo dividendes deva iespēju nopirkt Kalalau plantāciju, kas savukārt septiņpadsmit ga­dos ienesa viņam trīsdesmit procentus un visbeidzot tika pārdota par pusotra miljona.